Savienojumi, kas jonizācijas rezultātā rada tikai ūdeņraža jonus (H⁺) kā katjonus, tiek klasificēti kā skābes; alternatīvi, vielas, kas šķīst ūdenī un spēj atbrīvot protonus, veidojot H₃O⁺ (hidronija jonus), arī tiek definētas kā skābes. Jo augstāka ir H₃O⁺ koncentrācija, jo spēcīgāks ir šķīduma skābums. Pat tīrā ūdenī H₃O⁺ joni atrodas 10⁻⁷ mol/L koncentrācijā.
Skābēm ir plašs pielietojumu klāsts, un tās izmanto daudzos rūpnieciskos un laboratorijas apstākļos; parasti izmantotie piemēri ir sērskābe, sālsskābe un slāpekļskābe. Daudzas ķīmiskas reakcijas notiek ūdens šķīdumos, kur pH vērtībai ir izšķiroša nozīme. Piemēram, kad oglekļa dioksīds tiek izpūsts caur šķīdumu, kas satur Ca²⁺ jonus, tas, vai veidojas kalcija karbonāta nogulsnes, ir atkarīgs no šķīduma pH. Dažas reakcijas jāveic nemainīgā pH līmenī; lai to panāktu, kā buferšķīdumus bieži izmanto šķīdumus, kas satur vāju skābi (vai bāzi) un tai atbilstošo sāli. Normālu cilvēka asiņu pH ir aptuveni 7,4 (satur tādas bufersistēmas kā HCO3⁻/H2CO3 un HPO42⁻/H2PO4⁻); pat nelielas novirzes no šīs vērtības var negatīvi ietekmēt veselību.
