1. Atkarībā no tā, vai tās ir organiskas vai neorganiskas, skābes iedala neorganiskajās skābēs un organiskajās skābēs.
Organiskās skābes attiecas uz organiskiem savienojumiem, kuriem piemīt skābas īpašības. Visizplatītākās organiskās skābes ir karbonskābes, kuru skābums izriet no karboksilgrupas (-COOH). Citi savienojumi, piemēram, sulfonskābes (-SO₃H), arī tiek klasificēti kā organiskās skābes. Organiskās skābes var reaģēt ar spirtiem, veidojot esterus.
2. Pamatojoties uz skābekļa klātbūtni vai neesamību, skābes iedala oksiskābēs un ne-oksiskābēs.
Skābskābes (piemēram, sērskābe H2SO4, ogļskābe H₂CO₃ utt.) un ne-oksiskābes (piemēram, sālsskābe HCl, fluorūdeņražskābe HF utt.).
3. Pamatojoties uz H⁺ jonu skaitu, kas var atdalīties no vienas skābes molekulas:
Skābes var iedalīt monoprotiskās skābēs (piemēram, HCl), diprotiskās skābēs (piemēram, H2SO4) un triprotiskās skābēs (piemēram, H3PO4).
4. Pamatojoties uz to relatīvo skābumu (stiprību),-konkrēti, vai tās pilnībā disociējas,{2}}skābes tiek klasificētas stiprās, vidēji stiprās un vājās skābēs.
Spēcīgas skābes (piemēram, HCl), vidēji spēcīgas skābes (piemēram, H3PO4) un vājas skābes (piemēram, H2CO3).
5. Pamatojoties uz to, vai centrālais atoms iegūst elektronus, skābes tiek klasificētas stipri oksidējošās skābēs un ne-spēcīgi oksidējošās skābēs.
Spēcīgi oksidējošas skābes (piemēram, HNO₃).
